Mutvārdu vēstures kolekcija

Tautas Frontes dalībnieku atmiņu pieraksti

Intervija pierakstīta 2013. gada martā

Intervējamā: Ilze Lāce vēstures skolotāja Jaunlutriņos

Kā tieši Jūs šajā barikāžu laikā nonācāt Rīgā?

Dzīvoju Jaunlutriņu pagastā. Tur bijušais kolhozs bija pārveidots par paju sabiedrību „Avots”. Tās darbinieki brauca uz Rīgu, uz barikādēm norādītās vietās un laikos dežūrēt jau no pirmajām dienām. Kad kārtējo reizi veidoja braucēju grupu, pieteicos arī es. Liekas, ka uz to mani pamudināja p/s vadītājs E.Kļava. Bijām reizē 3 „ jaunkundzes” – es, Ilze Kļava un Andra Balamovska. Visas trīs tolaik strādājām Jaunlutriņu pamatskolā. Zinu, ka grupas uz Rīgu devās regulāri, t.i. – viens autobuss atgriežas no Rīgas, otrs ar jaunu grupu dodas ceļā. Ar šodienas prātu vērtējot, domāju, ka toreiz īsti neapzinājos, cik tas ir riskanti. Katrā ziņā – tas nav piedzīvojums sievietēm.

Ko darījāt, atrodoties barikāžu vietās?

Ieradāmies Rīgā 19.janvāra pēcpusdienā (vairāk uz vakara pusi). Mūsu grupas dežūras laiks bija paredzēts līdz 20.janvāra rītam. Autobuss apstājās 11.novembra krastmalā pie Vanšu tilta, tālāk gājām kājām. Mūsu p/s „ Avots” sargātāju postenis bija tieši pie Augstākās Padomes (tag. Saeimas) ēkas galvenajām durvīm. Vīrieši pie šīm durvīm uz pakāpieniņiem stāvēja nepārtraukti, nomainot viens otru. Mēs trīs arī piebiedrojāmies, bet maliņā. Atceros, ka mums atgādināja, ka tā ir „ vīru darīšana” un nevajag tik pārgalvīgi rīkoties. Turpat laukumā starp Saeimas namu un Jēkaba katedrāli kurējās uagunskuri (kādi 3). Pie tiem sildījāmies, jo bija diezgan auksts. Sniega gan tikpat kā nebija, bet pūta ass vējš. Vislabākā patvēruma vieta no vēja bija pie Jēkaba katedrāles sānu sienas stiprinājuma balstiem. Tur mēs trīs jaunkundzes ilgāku laiku pavadījām dažādās sarunās. Apģērbs bija silts un piemērots stāvēšanai laukā, tomēr tik daudzas stundas naktī būt zem klajas debess nebija omulīgi. Jāatzīst gan, ka savu silto mētelīti pēc tam varēju sviest prom, jo to nekādi nebija iespējams atbrīvot no dūmu smakas. Apstaigājām tuvāko Vecrīgas daļu līdz Doma laukumam. Bija norādījums tālu nekur neiet. Ap Saeimas namam tuvāko apkārtni ielas bija norobežotas ar betona krāvumiem, kuros atstātas tikai šauras ejas. Pie tām pārbaudīja, kurš drīkst no „ārpasaules” ieiet šajā teritorijā. Mums izsniedza barikāžu dalībnieka karti, kurā norādīts, kurā vietā ir dežūra (karte kaut kur ir noklīdusi). Tātad, ielaida tikai tos, kuriem kartē bija norādīts Saeimas nams. Padzerties karstu tēju un apēst kādu sviestmaizi varēja pie Saeimas tuvējā ēkā Jēkaba ielā. Liekas, ka tā bija Nacionālajai bibliotēkai piederoša kāda filiāles ēka.

Kādas bija izjūtas atrodoties šajā vietā?

Izjūtas bija svārstīgas: 

•brīžiem aizraujoši, pacilājoši interesanti visu vērot un apzināties, ka esi klāt kam svarīgam;

•brīžiem uztraucoši bailīgi, ja notiek kas nepatīkams (īsti sev neformulējot, kas).

Ko ievērojāt/novērojāt apkārtējos cilvēkos, vidē – kāds bija cilvēku noskaņojums?

Cilvēki pārsvarā bija optimistiski noskaņoti. Laikā, kamēr stāvēja tieši dežūras postenī pie Saeimas durvīm, bija nopietnāki – sarunājās, bet bez jokiem un smiešanās, vēroja apkārtni. Pie ugunskura sēdot, jokoja, smējās, dziedāja. Atceros, ka tajā naktī pie mūsu ugunskuriem pienāca kino ļaudis Juris Podnieks, Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Viņi bija ģērbušies diezgan spilgti oranži dzeltenīgās virsjakās – labi varēja pamanīt. Runājās ar cilvēkiem, bet tobrīd neko tur nefilmēja. Vēlāk kadri par viņu tieši šīs nakts un šo ugunskuru apmeklējumu bija redzami režisora Vidiņa (vārdu aizmirsu) filmā „ Uzvarai nolemtie”. Dažādu filmētāju un fotogrāfu bija diezgan daudz.

Cik ātri vai lēni Jums pagāja šis laiks?

Jāsaka, ka laiks drīzāk ritēja lēni. Droši vien tāpēc, ka auksts laiks un nakts. Tad, kad viss bija apstaigāts un apskatīts, tad savā darbībā izveidojām tādu kā grafiku: sildīšanās pie ugunskura, stāvēšana dežūras vietā, došanās uz tējas dzeršanas telpām, sildīšanās aizvējā pie katedrāles – un atkal viss no sākuma. Gaidīju to brīdi, kad brauksim mājup. Ja nemaldos, tad sākām braukt no rīta ap 9.00, kad bija jau gaišs.

Nonākusi Jaunlutriņos, devos gulēt. Ļoti satraucoša bija pamošanās vakarā, kad ieslēdzu televizoru, lai noskatītos ikvakara ziņas „Panorāmā”. Tur jau vairs nebija ierastais ziņu režīms, bet diktori uztraukti komentēja jaunumus. Tad sekoja reidījums „ Labvakar, Latvija!”, kuru skatoties sāku saprast, kas īsti ir noticis. Sajūta nebija laba, jo tikai diennakti atpakaļ es tur biju!

Lielākās atziņas dzīvei, ko ieguvāt piedaloties barikādēs.

•Kad esmu klāt kādā patiesi valstiski nozīmīgā notikumā, tad manas sajūtas rada manī pozitīvu enerģiju (arī esot Dziesmu svētkos kā dalībniecei).

•Tas, kas jaunībā ir „piedzīvojums”, nopietnākā vecumā pārtop par „pārdzīvojumu” (man bija 27 gadi).

•Es dzīvoju interesantā laikā.

P.S. – kad lietoju vārdu „mēs”, tad tās esam es, Ilze Kļava un Andra Balamovska.

Ilze Lāce